Šķiet, ka tieši tā varētu raksturot manas aizvadītās pēdējās divas nedēļas nogales starptautiskās šaha līgās, kad partijas spēlēju, būdams absolūti nevesels, tāpēc man radās pārdomas – kas notiek, kad profesionāls šahists / sportists / savas jomas speciālists saslimst? Vai personiskās ambīcijas netiek vienmēr liktas augstāk par savu veselību un pašsajūtu?
Šķiet, ka pirmā reize, kad es aizvadīju sacensības, būdams slims, bija 15 gadu vecumā, kad es vēl dzīvoju Valkā. Varbūt neskaitīsim tās reizes, kad bērnībā man partijas laikā mēdza pēkšņi un absolūti nepiemērotos brīžos asiņot deguns (1995.gada Pasaules U-12 ātrā šaha čempionātā tas man maksāja pārskatīšanos, vienā gājienā, pozīcijā ar lieku figūru noliekot dāmu pret nākamo bronzas medaļas īpašnieku). Tātad, 1998.gads, Valka, notiek pilsētas čempionāts, februāris vai marts. Mana ģimene tobrīd pārceļas uz dzīvi Jelgavā, bet es jau esmu izspēlējis pāris partijas, un turnīru pusratā atstāt arī negribas. Treneris man dod norādījumu – izspēlē atlikušās aptuveni 9 partijas nedēļas laikā, pa vakariem, tad vari doties! Lieki piebilst, ka Valkas čempionātu parasti izspēlēja aptuveni pusgada laikā, kaut kad brīvā brīdī vienojoties ar konkrēto pretinieku, kad partiju izspēlēt. Tā nu es nācu un spēlēju, tikai nevienam nepateicu, ka jau 1.partijā man bija 38 grādu temperatūra ar drudzi! Es neatceros, cik ilgi man turpinājās veselības likstas, bet turnīru nomocīju, tiešām nospēlēju visu nedēļu, savācu laikam 10 punktus no 11 un turnīram vēl īsti neiesākoties jau biju kļuvis par Valkas čempionu! Turklāt pirmo reizi! Tas tā, atvadām no dzimtās pilsētas...
Šķiet, visus turpmākos gadus es ne reizi neizlaidu turnīru slimības dēļ, jo slimoju ļoti reti, un ja tiešām tā gadījās – tad tikai uz pāris dienām. Tagad atgriežamies uz mūsdienām, šī gada septembra pēdējā diena, ir piektdiena, dodos uz darbu, bet jūtu, ka kakls iet ciet. Ko lai dara, nav jau pirmā reize – izdzeru kaudzi ar ripām un eju trenēt Ņikitu. Tad darba atmosfērā vēl izdomājam tā kārtīgi uzspēlēt galda tenisu... Sestdien man ir paredzēts starts Siguldas ātrā šaha turnīrā, kas man ir diezgan mīļš turnīrs, jo mani ļoti aizrauj pilsētas gleznainās ainavas, un ātrais šahs ļauj atslēgties no ikdienas un vienkārši izbaudīt spēli. Tad nu lūk, naktī uz sestdienu nelūgts atnāk drudzis, no rīta balss vietā ir kaut kāda čerkstoņa, temperatūra 38 grādi – zvans turnīra direktoram, ka nebūšu. Žēl, es neciešu palaist garām sev mīļus turnīrus, bet mierinu sevi, ka būs labi – uz nākamo nedēļas nogali būšu uz kājām.
Gultas režīmā es aizvadīju visu nākamo nedēļu, un tāds pusslims/pusvesels nākamās piektdienas vakarā aizlidoju uz Somiju, kur sākas Somijas līga. Paliek sliktāk, man piemetas klepus, kas noteikti izveda no pacietības manus pretiniekus, bet ko lai dara? Nebraukt pēc maniem standartiem nav iespējams – aviobiļetes ir nopirktas, komanda ar mani rēķinās. Braukšu, kaut paģībšu. Tā bija viena gara nedēļas nogale... Es gan uzvarēju abas partijas, bet pašsajūta bija vārga. Aizdevos mājās, sadzēros zāles, un nolēmu ar otrdienu iet uz darbu. Cik var slimot? Īsti nevaru saprast, vai esmu līdz galam vesels vai nē, bet kurš tad neliela klepus dēļ sēdēs mājās? Turklāt valsts dara visu, lai slimot būtu neizdevīgi (pirmo darba dienu neapmaksā, tālāk samazināta darba alga), ka brīdī, kad ir sajūta, ka virsū nāk drebelis, gandrīz vai aši ir jāņem atvaļinājums, lai nezaudētu ienākumus! Ak vai, bet nevajadzēja iet...Ar katru dienu jutu, ka labāk nepaliek, bet tikai otrādi, līdz uz nedēļas nogali sāka palikt aizvien sliktāk. Bet man priekšā gaidāms starts Vācijas Bundeslīgā!
Šķiet, tās bija manas divas garākās dienas manā mūžā. Cēlos sestdien piecos no rīta, pēc septiņiem izlidošana no Rīgas, kur, starp citu, satiku arī Normundu un Elīnu, kas devās attiecīgi uz Frankfurti un Berlīni. Man, Tomam un Ņikitam – uz Minheni. Ar tādu čābīgu pašsajūtu vajadzēja vairākas stundas kvernēt Minhenes lidostā, tad doties uz spēļu zāli, partijas sākums 14:00, garā kontrole, komandas mači beidzas 20:00, tad uz viesnīcu atstāt mantas un uz komandas vakariņām. Pulksten 22:00 es vairs nevaru izturēt savu klepu, jo jūtos ļoti neērti, un burtiski aizmūku prom uz viesnīcu. Klepus un iesnas mani vienkārši nobeigs. Partiju laikā man bija tikai viena doma – kā neko nenolikt, un kas ir jādara, lai pēc iespējas ātrāk uzvarētu. Mērķis ir salauzt pretinieku līdz 1.laika kontroles beigām, jo es saprotu, ka 6 stundas pie galdiņa neizturēšu tīri fiziski. Tā nu es klepodams un regulāri skriedams uz tualeti izšņaukt degunu aizvadīju abas dienas. Starp citu, sportiskā ziņā atkal ļoti veiksmīgi – viena uzvara un neizšķirts, un pa abām nedēļām kopā reitings +7! Bet tas ir absurds – es biju gatavs, ka būs -20! Aizvadot partijas, kurās 80% aiziet pie domām par labsajūtu un klepus aizturēšanu, acīmredzot pietiek ar 20% uzmanības, lai uzvarētu.
Mājās devos svētdienas vakarā ar avioreisu no Minhenes uz Rīgu un lūdzos, kaut šis murgs ātrāk beigtos. Kāda laipna kundze man blakus sēdvietā piedāvāja konfektes kaklam, lai ir vieglāk elpot – tik nožēlojami laikam es izskatījos. Tad vēl nosēšanās laikā man aizkrita un nenormāli sāka sāpēt kreisā auss, ka es biju pārliecināts, ka man tūlīt eksplodēs galva, un biju gatavs izsaukt mediķus turpat uz skrejceļa. Un tad tas viss beidzās – sagaidīju pirmdienas rītu, atpakaļ pie ģimenes ārsta, slimības lapa, uz spēcīgām antibiotikām. Dabūju arī iespējamo diagnozi – plaušu karsonis, kas, par laimi, neapstiprinājās.
Smieklīgi pēc tam bija vācu portālos lasīt atsauksmes, ka latviešu lielmeistars Arturs Neikšāns pārliecinoši aizvadījis savas partijas un palīdzējis komandai kaldināt uzvaru.
