Es vakar mazliet paskatījos, kā noslēdzās Kandidātu turnīrs, lai noskaidrotu pretendentu, kurš metīs izaicinājumu pašreizējam pasaules čempionam Magnusam Karlsenam. Turnīrs ārkārtīgi spēcīgs, visaugstākā līmeņa šahs, līdz ar to man bija interesanti pavērot dalībnieku mīmiku un spēju izturēt spriedzi, kas ir labi pazīstama ikvienam profesionālam šahistam. Ar tādu domu, lai pats varu kaut ko pamācīties.
Fabiano Karuana (attēlā pa labi), cilvēks ar dzelzs nerviem, ilgu laiku uzskatītais pasaules de facto Nr.2, pēdējās partijas laikā acīmredzami nervozēja – kā nekā, nepieciešama uzvara ar melniem. Ikviens šaha profesionālis zina šo rūgto patiesību – nav nekā grūtāka, kā pēc pieprasījuma uzvarēt ar melniem pret spēcīgu pretinieku. Rit pēdējās minūtes, kad ir skaidrs – viss izšķirsies 10 minūšu laikā pēc 3 nedēļu gara turnīra. Piepildīsies sen lolotais dzīves sapnis spēlēt maču ar pasaules čempionu? Vai arī būs rūgta vilšanās, kad visu gribas mest pie malas? Viņa pretinieks Sergejs Karjakins (attēlā pa kreisi), kurš atradās mazliet vieglākā situācijā, jo viņam derēja arī neizšķirts ar baltiem, saglabā apbrīnojamu mieru. Es redzu pozīciju un saprotu, ka Karjakinam ir uzvarēts, un saprotu, ka arī viņš pats to labi saprot! Un tomēr apbrīnojams miers un savaldība! Šajā brīdī es nolēmu, ka ir vērts mazliet aprakstīt, kas notiek šahistu galvās partijas laikā. Es neaprakstīšu konkrētus atgadījumus, bet domas, kas ir bijušas manā galvā pēdējā laikā.
Svētdien vēlu vakarā atgriezos no turnīra Norvēģijā, mazā slēpošanas paradīzē Fagernes, kas atrodas aptuveni 200 km no Oslo, kaut kur kalnos. Es tā parēķināju, ka pēdējo 45 dienu laikā esmu izspēlējis 31 klasisko un 12 ātrā šaha partijas, kas ir ļoti iespaidīgs skaitlis, vismaz man. Es gan tā biju apzināti ieplānojis, lai aprīli no turnīriem varētu paņemt brīvu, tomēr nogurums beigās sāka izteikties. Tad nu lūk, iztēlojaties šahistu, kurš sēž pie galdiņa vairākas stundas pēc kārtas – šķiet, emociju nav nekādu, varbūt vienīgi laika trūkumā ir acīmredzams, ka sāk nervozēt, bet citādi – garlaicīgi sekot līdzi! Tā jau no malas izskatās. :)
Fagernes turnīrā es kārtējo reizi izgāju cauri visai emociju gammai. Iztēlojaties situāciju – esmu sagatavojies partijai un sagaidu no pretinieka konkrētu variantu, un te pēkšņi – viņš nospēlē pilnīgi citu! Mazliet pazūd pašpārliecinātība, neliels nemiers, taču mierinu sevi - viss ir kārtībā! Ievelkam dziļu elpu un turpinam – bet atbildes gājieni seko zibenīgi! Viens pēc otra! Draņķīga sajūta – pretinieks ir kaut ko labi sagatavojis! Es saprotu, ka pretinieks konkrēto pozīciju ir skatījies mājās pie datora, kamēr es – nē, un man ir jāstrādā tepat pie galdiņa! Jāskaita varianti, jāuzmanās no kļūdām, kamēr pretinieks spēlē ātri un droši, tādā veidā papildus pastiprinot psiholoģisko spiedienu! Ļoti loģiska ir vēlme novirzīties uz kādu blakus variantu, ko pretinieks nezina – apziņā sēž doma, ka bezgalīgi tālu viņš taču nav varējis sagatavoties, vai ne? Kaut kur ir jābūt robežai. Izdaru gājienu, skatos uz pretinieka reakciju – jā, ir! Redzu, ka sagatave ir beigusies! Kā akmens noveļas no sirds, paliek vieglāk, jo tagad esam vienādā situācijā.
Spēlējot partijas, kamēr pretinieks apdomā savu gājienu, es biežu staigāju apkārt. Vienkārši fiziski nevaru nosēdēt pie galda un blenzt uz pozīciju, kur visu jau esmu saskaitījis. Vai arī vienkārši negribas vergot, bet gan atslēgties uz brīdi. It sevišķi, kad šis ir jau 3 turnīrs pēc kārtas, nav svaiguma, ir uzkrājies nogurums. Uznāk brīdis, kad paliek vienkārši pretīgi spēlēt, un šādas domas no galvas ir ārkārtīgi grūti dabūt ārā. Piedevām, ja arī pozīcija ir nepatīkama, bet ir jāspēlē – kā lai sevi piespiež maksimāli koncentrēties? Sāku uz sevi iekšēji bļaut – Artur, ej un sēdi pie galdiņa, strādā!! Saņemies – šis ir izšķirošais brīdis!! Es zinu, ka tev negribas spēlēt, bet ej un strādā! Neslinko un nevazājies apkārt! Gurdi pievelkos pie galdiņa, apsēžos un atsāku skaitīt – jā, pozīcija nav nekāda konfekte, bet jācīnās līdz galam. Ienāk prātā doma – nez ko teiktu mans pretinieks, ja es aiz nelabuma pret šahu novemtos tepat pie turnīra 1.galdiņa?
Un te pēkšņi – kas par iespēju! Atradu ļoti interesantas lamatas – nedrīkst nodot savas emocijas! Noteikti man ir sasārtuši vaigi vai arī esmu aizturējis elpu, vai arī ir pārāk piekalts skatiens idejai. Pretinieks to var pamanīt. Paslēpsim acu skatienu aiz plaukstām, mēģināsim nenodot savas emocijas un visu saskaitīsim! Pretīgums un nogurums tiek atstumti otrajā plānā, parādās otrā elpa. Uzvara! Ir milzīgs prieks, ka partija ir beigusies, un saproti, ka rezultāts turnīra noslēgumā veidojas ļoti cerīgs, taču pretinieks ir ļoti vīlies. Saprotu, ka aiz prieka lēkāt pie galda un starojoši pieņemt apsveikumus acīmredzot nebūtu iejūtīgi, tāpēc pieturu eiforijas sajūtu pie sevis, pieklājīgi atvados no pretinieka un dodos uz savu viesnīcas numuru. Beidzot nobļaujos – “yes!!!” un uzlieku uz lielāko skaļumu mūziku un izbaudu uzvaras mirkli!
Kā es viņam sadevu, kas par partiju! Es taču varēju arī zaudēt, un tomēr uzvarēju! Mazliet papriecājos, taču uzkrātā pieredze neļauj pārāk ilgi priecāties – turnīrs vēl nav beidzies. Vēl paliek izšķirošā partija, un tomēr ir tik daudz vieglāk! Pēdējā partija. Tu esi turnīra līderis, tev ir baltā krāsa, tu esi favorīts, no tevis visi baidās – jāmēģina ir sevi optimistiski noskaņot. Nelabums no šaha gan velkas līdzi. Dodos uz partiju, bet jūtos pārguris – varbūt tomēr piedāvāt neizšķirtu? Bet nē – tad es riskēju pazaudēt ne tikai 1.vietu, bet arī 2.vietu, nāksies dalīt 3.vietu, tikai lai pēc turnīra sevi šaustītu – kāpēc es nespēlēju un nepārvarēju sevi? Sēžu un spēlēju. Saprotu, ka tuvojas zaudējums – acīmredzot pelnīti, nesaskaitīju vienu variantu, pārāk ilgi biju domājis pie citiem variantiem un iekļuvu laika trūkumā. Apziņa, ka turnīram būs katastrofālas beigas, vēl ir jāsagremo. Ar Dievu cerības uz skaistām beigām – cauri! Saprotu, ka ir jāpadodas, bet iekšēji ir jāsaņemas, lai paspiestu roku pretiniekam un atteiktos no saviem sapņiem. Apziņa, ka esmu pievīlis mājiniekus, savus līdzjutējus, nepamet. Ievelku dziļu elpu un izstiepju roku – kaut ko līdzīgu es novēroju arī Fabiano Karuanas uzvedībā, kad viņš labi saprata, ka sapnis ir beidzies, un ir jāatgriežas realitātē. Labas manieres, protams, prasa pasmaidīt fotogrāfiem, saņemot apbalvojumus, tomēr zaudējums tā svilina! Gribas tikt prom, uz mājām, un pēc iespējas ātrāk, aizmirsties.
Paiet 1 stunda, un viss atkal ir kārtībā. Zaudējums ir pieņemts, sagremots un norīts, un labi saprotu, ka nav notikusi nekāda traģēdija. Pats nebiju uzdevumu augstumos, lai izcīnītu uzvaru, taču viss ir arī paša rokās, lai izcīnītu nākamās uzvaras! Atbrauc mājās, atpūties vienu dienu, un jau šķiet – vispār es tagad labprāt nospēlētu vēl vienu partiju. Sākas jauns turnīrs, nospēlē 10 gājienus, un atkal vecā, pretīgā sajūta ir klāt – ko es te vispār daru!? Profesionāla šahista spožums un posts!
