trešdiena, 2016. gada 24. februāris

Kapela – šahistu sapazīstināšanas tusiņš

Es nolēmu mazliet aprakstīt savus iespaidus par Kapelas turnīru (franču valodā – Cappelle La Grande 2016 Open). Uz šo turnīru gribēju aizdoties jau labi sen – šķiet, ka jau no kāda 2003.vai 2004.gada, kad uz turieni katru gadu devās zināms Latvijas šahistu desants. Toreiz gan nebiju tik spēcīgs (starptautiskais meistars ar ELO aptuveni 2450), lai pretendētu uz kaut kādiem uzņemšanas nosacījumiem. Kad atsāku savas aktīvās šahista gaitas 2010.gadā, ik pa pāris gadiem aizrakstīju organizatoriem un apjautājos pēc nosacījumiem, bet katru reizi – pēdējā brīdī un loģiski, ka katru reizi saņēmu arī atteikumu.

Šogad Kapela manos plānos neietilpa, jo tajā laikā bija paredzēts Pērnavas zonālais turnīrs. Taču ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju šoreiz skāra arī manas intereses – FIDE prezidents Kirsans Iļumžinovs ir cieši saistīts ar Krieviju, amerikāņi centās skābekli piegriezt arī viņam. Ņemot vērā, ka viņš bija turnīra galvenais, ja ne vienīgais sponsors, tad turnīrs pēkšņi pajuka. Līdz ar to pajuka arī mani plāni februārim un steidzami, vēl esot Austrālijā, man nācās meklēt plānus, ar ko šo turnīru aizvietot. Un atcerējos par Kapelu! Ātri aizrakstīju organizatoriem, dabūju labus nosacījumus. Kā nekā, tagad esmu lielmeistars ar reitingu virs 2600.


Par pašu turnīru – Kapelas turnīrs tiek aizvadīts absolūtā nekurienē. Ja lido līdz Briselei, tad ir papildus 2 stundas jāpavada autobusā uz Francijas mazpilsētu Dankerku, kas atrodas netālu no jūras. Otrā krastā – Lielbritānija. Par laimi, organizatori katru gadu organizē speciālus šaha busus no divām lidostām – no Briseles un no Parīzes, lai visus uzaicinātos lielmeistarus nogādātu uz šo nekurieni. Kopā ar Ņikitu aizlidojām uz Briselei, kur mēs sastapām citas pazīstamas sejas Normundu un Aloizu, kuri ir regulāri Kapelas viesi. Iesēdāmies autobusā un sapazīšanās var sākties.

Šahisti pēc dabas ir kautrīgi un nav īpaši runīgi, ar izņēmumiem. Ja notiek parasts turnīrs, katrs dzīvo savā viesnīcā un pēc partijas dodas uzreiz atpakaļ uz viesnīcu, var mierīgi gadīties, ka turnīra laikā ar nevienu citu šahistu tā arī neiepazīsies. Kapela šajā gadījumā ir īsts kultūršoks! Sāksim ar to, ka viss autobuss ir pilns ar lielmeistariem no visas pasaules, un ceļā ir jāpavada 2 stundas. Laiku īsinot, gribi negribi ir jāsāk ar kādu pļāpāt. Taču tas ir tikai sīkums, kas mūs sagaida turnīra laikā.


Turnīra reglaments nav no vieglajiem – 9 partijas 8 dienās, sacensību trešajā dienā dubultkārta, kas varbūt neizklausās briesmīgi. Problēma ir apstāklī, kas mēs dzīvojam aptuveni 20km no spēļu zāles. Katru rītu ap pulksten 12 mums pakaļ ierodas autobuss, visus aizved uz spēļu zāli, kur paēdam pusdienas. Tad stunda ir kaut kur jādirn, partija pulksten 14. Nospēlē aptuveni 5 stundas, tad vari iet pa tiešo uz vakariņām blakus spēļu zālei. Ja nospēlē ātrāk, tad dirni uz vietas – atpakaļ uz viesnīcu kratīties ar sabiedrisko transportu kaut kā negribas, lai pēc 1h brauktu atpakaļ. Paēd vakariņas, tad nodirni vēl vienu stundu un pulsten 20:30 ar autobusu uz viesnīcu. Viesnīcā 21:00. Protams, ka būtu daudz vieglāk, ja mēs dzīvotu blakus spēļu zālei – es tā parēķināju, ka katru dienu mēs tādā veidā ietaupītu vismaz 4 stundas, kuras varētu izmantot kaut kam citam. Bet no otras puses – varbūt, ka tā arī ir labi, laiks paskrien ātrāk.

Pusdienas un vakariņas visi turnīra dalībnieki ēd kopā pie lieliem galdiem. Vispirms atnes pirmo ēdienu, otro, tad desertu. Uz galda stāv sarkanvīns un ūdens – augļu diemžēl nav, pērn esot bijis, šogad laikam krīze. Tad nu lūk, ja sākumā visi sēž pie galdiem un nevienu no tiem nepazīst, tas ātri mainās. Turnīra laikā es iepazinos ar vismaz 15 spēcīgiem lielmeistariem, un ir arī interesanti paklausīties, kas viņiem katram ir stāstāms! Šaha leģenda Arturs Jusupovs atcerējās dažādus interesantus faktus no astoņdesmitajiem gadiem, Murtass Kažgaļējevs ir īsts jokupēteris, kurš vienmēr ir jautrā omā, Vladimirs Burmakins stāsta par nesen neizmantotu iespēju aizbraukt uz ļoti labiem turnīriem Filipīnās. Man pat pastāstīja, kāpēc spēlējot maču pret Gatu Kamski, ir vēlams paņemt miesassargu! Ja tā padomā, tad mēs laikam tā arī nemaz nesāktu runāties, ja nesēdētu pie viena galda. Līdz ar to Kapela pilda īstu šahistu sociālā tīkla funkciju!


Turnīrā nospēlēju diezgan viduvēji – lai arī jutos labi un it kā spēlēju ļoti labi, ļoti piekliboja mana realizācijas tehnika. Izlaidu uzvaras pret Kveini, Ulibinu un Esipenko, neuztaisīju elementāru neizšķirtu pret ASV jauno talantu Troffu, kurš esot Kasparova skolas audzēknis. Līdz ar to visu reitings gan tikai mīnus 1 punkts, bet varēju tik daudz vairāk...

Uzreiz pēc turnīra mums bija plānots doties 600km garā braucienā ar auto uz Vāciju, lai jau nākajamā rītā spēlētu Bundeslīgas mačā. Kurš teica, ka šahistu dzīve ir viegla!

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru