Šķiet, ka tieši tā varētu raksturot manas aizvadītās pēdējās divas nedēļas nogales starptautiskās šaha līgās, kad partijas spēlēju, būdams absolūti nevesels, tāpēc man radās pārdomas – kas notiek, kad profesionāls šahists / sportists / savas jomas speciālists saslimst? Vai personiskās ambīcijas netiek vienmēr liktas augstāk par savu veselību un pašsajūtu?
Šķiet, ka pirmā reize, kad es aizvadīju sacensības, būdams slims, bija 15 gadu vecumā, kad es vēl dzīvoju Valkā. Varbūt neskaitīsim tās reizes, kad bērnībā man partijas laikā mēdza pēkšņi un absolūti nepiemērotos brīžos asiņot deguns (1995.gada Pasaules U-12 ātrā šaha čempionātā tas man maksāja pārskatīšanos, vienā gājienā, pozīcijā ar lieku figūru noliekot dāmu pret nākamo bronzas medaļas īpašnieku). Tātad, 1998.gads, Valka, notiek pilsētas čempionāts, februāris vai marts. Mana ģimene tobrīd pārceļas uz dzīvi Jelgavā, bet es jau esmu izspēlējis pāris partijas, un turnīru pusratā atstāt arī negribas. Treneris man dod norādījumu – izspēlē atlikušās aptuveni 9 partijas nedēļas laikā, pa vakariem, tad vari doties! Lieki piebilst, ka Valkas čempionātu parasti izspēlēja aptuveni pusgada laikā, kaut kad brīvā brīdī vienojoties ar konkrēto pretinieku, kad partiju izspēlēt. Tā nu es nācu un spēlēju, tikai nevienam nepateicu, ka jau 1.partijā man bija 38 grādu temperatūra ar drudzi! Es neatceros, cik ilgi man turpinājās veselības likstas, bet turnīru nomocīju, tiešām nospēlēju visu nedēļu, savācu laikam 10 punktus no 11 un turnīram vēl īsti neiesākoties jau biju kļuvis par Valkas čempionu! Turklāt pirmo reizi! Tas tā, atvadām no dzimtās pilsētas...
Šķiet, visus turpmākos gadus es ne reizi neizlaidu turnīru slimības dēļ, jo slimoju ļoti reti, un ja tiešām tā gadījās – tad tikai uz pāris dienām. Tagad atgriežamies uz mūsdienām, šī gada septembra pēdējā diena, ir piektdiena, dodos uz darbu, bet jūtu, ka kakls iet ciet. Ko lai dara, nav jau pirmā reize – izdzeru kaudzi ar ripām un eju trenēt Ņikitu. Tad darba atmosfērā vēl izdomājam tā kārtīgi uzspēlēt galda tenisu... Sestdien man ir paredzēts starts Siguldas ātrā šaha turnīrā, kas man ir diezgan mīļš turnīrs, jo mani ļoti aizrauj pilsētas gleznainās ainavas, un ātrais šahs ļauj atslēgties no ikdienas un vienkārši izbaudīt spēli. Tad nu lūk, naktī uz sestdienu nelūgts atnāk drudzis, no rīta balss vietā ir kaut kāda čerkstoņa, temperatūra 38 grādi – zvans turnīra direktoram, ka nebūšu. Žēl, es neciešu palaist garām sev mīļus turnīrus, bet mierinu sevi, ka būs labi – uz nākamo nedēļas nogali būšu uz kājām.
Gultas režīmā es aizvadīju visu nākamo nedēļu, un tāds pusslims/pusvesels nākamās piektdienas vakarā aizlidoju uz Somiju, kur sākas Somijas līga. Paliek sliktāk, man piemetas klepus, kas noteikti izveda no pacietības manus pretiniekus, bet ko lai dara? Nebraukt pēc maniem standartiem nav iespējams – aviobiļetes ir nopirktas, komanda ar mani rēķinās. Braukšu, kaut paģībšu. Tā bija viena gara nedēļas nogale... Es gan uzvarēju abas partijas, bet pašsajūta bija vārga. Aizdevos mājās, sadzēros zāles, un nolēmu ar otrdienu iet uz darbu. Cik var slimot? Īsti nevaru saprast, vai esmu līdz galam vesels vai nē, bet kurš tad neliela klepus dēļ sēdēs mājās? Turklāt valsts dara visu, lai slimot būtu neizdevīgi (pirmo darba dienu neapmaksā, tālāk samazināta darba alga), ka brīdī, kad ir sajūta, ka virsū nāk drebelis, gandrīz vai aši ir jāņem atvaļinājums, lai nezaudētu ienākumus! Ak vai, bet nevajadzēja iet...Ar katru dienu jutu, ka labāk nepaliek, bet tikai otrādi, līdz uz nedēļas nogali sāka palikt aizvien sliktāk. Bet man priekšā gaidāms starts Vācijas Bundeslīgā!
Šķiet, tās bija manas divas garākās dienas manā mūžā. Cēlos sestdien piecos no rīta, pēc septiņiem izlidošana no Rīgas, kur, starp citu, satiku arī Normundu un Elīnu, kas devās attiecīgi uz Frankfurti un Berlīni. Man, Tomam un Ņikitam – uz Minheni. Ar tādu čābīgu pašsajūtu vajadzēja vairākas stundas kvernēt Minhenes lidostā, tad doties uz spēļu zāli, partijas sākums 14:00, garā kontrole, komandas mači beidzas 20:00, tad uz viesnīcu atstāt mantas un uz komandas vakariņām. Pulksten 22:00 es vairs nevaru izturēt savu klepu, jo jūtos ļoti neērti, un burtiski aizmūku prom uz viesnīcu. Klepus un iesnas mani vienkārši nobeigs. Partiju laikā man bija tikai viena doma – kā neko nenolikt, un kas ir jādara, lai pēc iespējas ātrāk uzvarētu. Mērķis ir salauzt pretinieku līdz 1.laika kontroles beigām, jo es saprotu, ka 6 stundas pie galdiņa neizturēšu tīri fiziski. Tā nu es klepodams un regulāri skriedams uz tualeti izšņaukt degunu aizvadīju abas dienas. Starp citu, sportiskā ziņā atkal ļoti veiksmīgi – viena uzvara un neizšķirts, un pa abām nedēļām kopā reitings +7! Bet tas ir absurds – es biju gatavs, ka būs -20! Aizvadot partijas, kurās 80% aiziet pie domām par labsajūtu un klepus aizturēšanu, acīmredzot pietiek ar 20% uzmanības, lai uzvarētu.
Mājās devos svētdienas vakarā ar avioreisu no Minhenes uz Rīgu un lūdzos, kaut šis murgs ātrāk beigtos. Kāda laipna kundze man blakus sēdvietā piedāvāja konfektes kaklam, lai ir vieglāk elpot – tik nožēlojami laikam es izskatījos. Tad vēl nosēšanās laikā man aizkrita un nenormāli sāka sāpēt kreisā auss, ka es biju pārliecināts, ka man tūlīt eksplodēs galva, un biju gatavs izsaukt mediķus turpat uz skrejceļa. Un tad tas viss beidzās – sagaidīju pirmdienas rītu, atpakaļ pie ģimenes ārsta, slimības lapa, uz spēcīgām antibiotikām. Dabūju arī iespējamo diagnozi – plaušu karsonis, kas, par laimi, neapstiprinājās.
Smieklīgi pēc tam bija vācu portālos lasīt atsauksmes, ka latviešu lielmeistars Arturs Neikšāns pārliecinoši aizvadījis savas partijas un palīdzējis komandai kaldināt uzvaru.
ceturtdiena, 2016. gada 20. oktobris
otrdiena, 2016. gada 29. marts
Emociju gamma
Es vakar mazliet paskatījos, kā noslēdzās Kandidātu turnīrs, lai noskaidrotu pretendentu, kurš metīs izaicinājumu pašreizējam pasaules čempionam Magnusam Karlsenam. Turnīrs ārkārtīgi spēcīgs, visaugstākā līmeņa šahs, līdz ar to man bija interesanti pavērot dalībnieku mīmiku un spēju izturēt spriedzi, kas ir labi pazīstama ikvienam profesionālam šahistam. Ar tādu domu, lai pats varu kaut ko pamācīties.
Fabiano Karuana (attēlā pa labi), cilvēks ar dzelzs nerviem, ilgu laiku uzskatītais pasaules de facto Nr.2, pēdējās partijas laikā acīmredzami nervozēja – kā nekā, nepieciešama uzvara ar melniem. Ikviens šaha profesionālis zina šo rūgto patiesību – nav nekā grūtāka, kā pēc pieprasījuma uzvarēt ar melniem pret spēcīgu pretinieku. Rit pēdējās minūtes, kad ir skaidrs – viss izšķirsies 10 minūšu laikā pēc 3 nedēļu gara turnīra. Piepildīsies sen lolotais dzīves sapnis spēlēt maču ar pasaules čempionu? Vai arī būs rūgta vilšanās, kad visu gribas mest pie malas? Viņa pretinieks Sergejs Karjakins (attēlā pa kreisi), kurš atradās mazliet vieglākā situācijā, jo viņam derēja arī neizšķirts ar baltiem, saglabā apbrīnojamu mieru. Es redzu pozīciju un saprotu, ka Karjakinam ir uzvarēts, un saprotu, ka arī viņš pats to labi saprot! Un tomēr apbrīnojams miers un savaldība! Šajā brīdī es nolēmu, ka ir vērts mazliet aprakstīt, kas notiek šahistu galvās partijas laikā. Es neaprakstīšu konkrētus atgadījumus, bet domas, kas ir bijušas manā galvā pēdējā laikā.
Svētdien vēlu vakarā atgriezos no turnīra Norvēģijā, mazā slēpošanas paradīzē Fagernes, kas atrodas aptuveni 200 km no Oslo, kaut kur kalnos. Es tā parēķināju, ka pēdējo 45 dienu laikā esmu izspēlējis 31 klasisko un 12 ātrā šaha partijas, kas ir ļoti iespaidīgs skaitlis, vismaz man. Es gan tā biju apzināti ieplānojis, lai aprīli no turnīriem varētu paņemt brīvu, tomēr nogurums beigās sāka izteikties. Tad nu lūk, iztēlojaties šahistu, kurš sēž pie galdiņa vairākas stundas pēc kārtas – šķiet, emociju nav nekādu, varbūt vienīgi laika trūkumā ir acīmredzams, ka sāk nervozēt, bet citādi – garlaicīgi sekot līdzi! Tā jau no malas izskatās. :)
Fagernes turnīrā es kārtējo reizi izgāju cauri visai emociju gammai. Iztēlojaties situāciju – esmu sagatavojies partijai un sagaidu no pretinieka konkrētu variantu, un te pēkšņi – viņš nospēlē pilnīgi citu! Mazliet pazūd pašpārliecinātība, neliels nemiers, taču mierinu sevi - viss ir kārtībā! Ievelkam dziļu elpu un turpinam – bet atbildes gājieni seko zibenīgi! Viens pēc otra! Draņķīga sajūta – pretinieks ir kaut ko labi sagatavojis! Es saprotu, ka pretinieks konkrēto pozīciju ir skatījies mājās pie datora, kamēr es – nē, un man ir jāstrādā tepat pie galdiņa! Jāskaita varianti, jāuzmanās no kļūdām, kamēr pretinieks spēlē ātri un droši, tādā veidā papildus pastiprinot psiholoģisko spiedienu! Ļoti loģiska ir vēlme novirzīties uz kādu blakus variantu, ko pretinieks nezina – apziņā sēž doma, ka bezgalīgi tālu viņš taču nav varējis sagatavoties, vai ne? Kaut kur ir jābūt robežai. Izdaru gājienu, skatos uz pretinieka reakciju – jā, ir! Redzu, ka sagatave ir beigusies! Kā akmens noveļas no sirds, paliek vieglāk, jo tagad esam vienādā situācijā.
Spēlējot partijas, kamēr pretinieks apdomā savu gājienu, es biežu staigāju apkārt. Vienkārši fiziski nevaru nosēdēt pie galda un blenzt uz pozīciju, kur visu jau esmu saskaitījis. Vai arī vienkārši negribas vergot, bet gan atslēgties uz brīdi. It sevišķi, kad šis ir jau 3 turnīrs pēc kārtas, nav svaiguma, ir uzkrājies nogurums. Uznāk brīdis, kad paliek vienkārši pretīgi spēlēt, un šādas domas no galvas ir ārkārtīgi grūti dabūt ārā. Piedevām, ja arī pozīcija ir nepatīkama, bet ir jāspēlē – kā lai sevi piespiež maksimāli koncentrēties? Sāku uz sevi iekšēji bļaut – Artur, ej un sēdi pie galdiņa, strādā!! Saņemies – šis ir izšķirošais brīdis!! Es zinu, ka tev negribas spēlēt, bet ej un strādā! Neslinko un nevazājies apkārt! Gurdi pievelkos pie galdiņa, apsēžos un atsāku skaitīt – jā, pozīcija nav nekāda konfekte, bet jācīnās līdz galam. Ienāk prātā doma – nez ko teiktu mans pretinieks, ja es aiz nelabuma pret šahu novemtos tepat pie turnīra 1.galdiņa?
Un te pēkšņi – kas par iespēju! Atradu ļoti interesantas lamatas – nedrīkst nodot savas emocijas! Noteikti man ir sasārtuši vaigi vai arī esmu aizturējis elpu, vai arī ir pārāk piekalts skatiens idejai. Pretinieks to var pamanīt. Paslēpsim acu skatienu aiz plaukstām, mēģināsim nenodot savas emocijas un visu saskaitīsim! Pretīgums un nogurums tiek atstumti otrajā plānā, parādās otrā elpa. Uzvara! Ir milzīgs prieks, ka partija ir beigusies, un saproti, ka rezultāts turnīra noslēgumā veidojas ļoti cerīgs, taču pretinieks ir ļoti vīlies. Saprotu, ka aiz prieka lēkāt pie galda un starojoši pieņemt apsveikumus acīmredzot nebūtu iejūtīgi, tāpēc pieturu eiforijas sajūtu pie sevis, pieklājīgi atvados no pretinieka un dodos uz savu viesnīcas numuru. Beidzot nobļaujos – “yes!!!” un uzlieku uz lielāko skaļumu mūziku un izbaudu uzvaras mirkli!
Kā es viņam sadevu, kas par partiju! Es taču varēju arī zaudēt, un tomēr uzvarēju! Mazliet papriecājos, taču uzkrātā pieredze neļauj pārāk ilgi priecāties – turnīrs vēl nav beidzies. Vēl paliek izšķirošā partija, un tomēr ir tik daudz vieglāk! Pēdējā partija. Tu esi turnīra līderis, tev ir baltā krāsa, tu esi favorīts, no tevis visi baidās – jāmēģina ir sevi optimistiski noskaņot. Nelabums no šaha gan velkas līdzi. Dodos uz partiju, bet jūtos pārguris – varbūt tomēr piedāvāt neizšķirtu? Bet nē – tad es riskēju pazaudēt ne tikai 1.vietu, bet arī 2.vietu, nāksies dalīt 3.vietu, tikai lai pēc turnīra sevi šaustītu – kāpēc es nespēlēju un nepārvarēju sevi? Sēžu un spēlēju. Saprotu, ka tuvojas zaudējums – acīmredzot pelnīti, nesaskaitīju vienu variantu, pārāk ilgi biju domājis pie citiem variantiem un iekļuvu laika trūkumā. Apziņa, ka turnīram būs katastrofālas beigas, vēl ir jāsagremo. Ar Dievu cerības uz skaistām beigām – cauri! Saprotu, ka ir jāpadodas, bet iekšēji ir jāsaņemas, lai paspiestu roku pretiniekam un atteiktos no saviem sapņiem. Apziņa, ka esmu pievīlis mājiniekus, savus līdzjutējus, nepamet. Ievelku dziļu elpu un izstiepju roku – kaut ko līdzīgu es novēroju arī Fabiano Karuanas uzvedībā, kad viņš labi saprata, ka sapnis ir beidzies, un ir jāatgriežas realitātē. Labas manieres, protams, prasa pasmaidīt fotogrāfiem, saņemot apbalvojumus, tomēr zaudējums tā svilina! Gribas tikt prom, uz mājām, un pēc iespējas ātrāk, aizmirsties.
Paiet 1 stunda, un viss atkal ir kārtībā. Zaudējums ir pieņemts, sagremots un norīts, un labi saprotu, ka nav notikusi nekāda traģēdija. Pats nebiju uzdevumu augstumos, lai izcīnītu uzvaru, taču viss ir arī paša rokās, lai izcīnītu nākamās uzvaras! Atbrauc mājās, atpūties vienu dienu, un jau šķiet – vispār es tagad labprāt nospēlētu vēl vienu partiju. Sākas jauns turnīrs, nospēlē 10 gājienus, un atkal vecā, pretīgā sajūta ir klāt – ko es te vispār daru!? Profesionāla šahista spožums un posts!
Fabiano Karuana (attēlā pa labi), cilvēks ar dzelzs nerviem, ilgu laiku uzskatītais pasaules de facto Nr.2, pēdējās partijas laikā acīmredzami nervozēja – kā nekā, nepieciešama uzvara ar melniem. Ikviens šaha profesionālis zina šo rūgto patiesību – nav nekā grūtāka, kā pēc pieprasījuma uzvarēt ar melniem pret spēcīgu pretinieku. Rit pēdējās minūtes, kad ir skaidrs – viss izšķirsies 10 minūšu laikā pēc 3 nedēļu gara turnīra. Piepildīsies sen lolotais dzīves sapnis spēlēt maču ar pasaules čempionu? Vai arī būs rūgta vilšanās, kad visu gribas mest pie malas? Viņa pretinieks Sergejs Karjakins (attēlā pa kreisi), kurš atradās mazliet vieglākā situācijā, jo viņam derēja arī neizšķirts ar baltiem, saglabā apbrīnojamu mieru. Es redzu pozīciju un saprotu, ka Karjakinam ir uzvarēts, un saprotu, ka arī viņš pats to labi saprot! Un tomēr apbrīnojams miers un savaldība! Šajā brīdī es nolēmu, ka ir vērts mazliet aprakstīt, kas notiek šahistu galvās partijas laikā. Es neaprakstīšu konkrētus atgadījumus, bet domas, kas ir bijušas manā galvā pēdējā laikā.
Svētdien vēlu vakarā atgriezos no turnīra Norvēģijā, mazā slēpošanas paradīzē Fagernes, kas atrodas aptuveni 200 km no Oslo, kaut kur kalnos. Es tā parēķināju, ka pēdējo 45 dienu laikā esmu izspēlējis 31 klasisko un 12 ātrā šaha partijas, kas ir ļoti iespaidīgs skaitlis, vismaz man. Es gan tā biju apzināti ieplānojis, lai aprīli no turnīriem varētu paņemt brīvu, tomēr nogurums beigās sāka izteikties. Tad nu lūk, iztēlojaties šahistu, kurš sēž pie galdiņa vairākas stundas pēc kārtas – šķiet, emociju nav nekādu, varbūt vienīgi laika trūkumā ir acīmredzams, ka sāk nervozēt, bet citādi – garlaicīgi sekot līdzi! Tā jau no malas izskatās. :)
Fagernes turnīrā es kārtējo reizi izgāju cauri visai emociju gammai. Iztēlojaties situāciju – esmu sagatavojies partijai un sagaidu no pretinieka konkrētu variantu, un te pēkšņi – viņš nospēlē pilnīgi citu! Mazliet pazūd pašpārliecinātība, neliels nemiers, taču mierinu sevi - viss ir kārtībā! Ievelkam dziļu elpu un turpinam – bet atbildes gājieni seko zibenīgi! Viens pēc otra! Draņķīga sajūta – pretinieks ir kaut ko labi sagatavojis! Es saprotu, ka pretinieks konkrēto pozīciju ir skatījies mājās pie datora, kamēr es – nē, un man ir jāstrādā tepat pie galdiņa! Jāskaita varianti, jāuzmanās no kļūdām, kamēr pretinieks spēlē ātri un droši, tādā veidā papildus pastiprinot psiholoģisko spiedienu! Ļoti loģiska ir vēlme novirzīties uz kādu blakus variantu, ko pretinieks nezina – apziņā sēž doma, ka bezgalīgi tālu viņš taču nav varējis sagatavoties, vai ne? Kaut kur ir jābūt robežai. Izdaru gājienu, skatos uz pretinieka reakciju – jā, ir! Redzu, ka sagatave ir beigusies! Kā akmens noveļas no sirds, paliek vieglāk, jo tagad esam vienādā situācijā.
Spēlējot partijas, kamēr pretinieks apdomā savu gājienu, es biežu staigāju apkārt. Vienkārši fiziski nevaru nosēdēt pie galda un blenzt uz pozīciju, kur visu jau esmu saskaitījis. Vai arī vienkārši negribas vergot, bet gan atslēgties uz brīdi. It sevišķi, kad šis ir jau 3 turnīrs pēc kārtas, nav svaiguma, ir uzkrājies nogurums. Uznāk brīdis, kad paliek vienkārši pretīgi spēlēt, un šādas domas no galvas ir ārkārtīgi grūti dabūt ārā. Piedevām, ja arī pozīcija ir nepatīkama, bet ir jāspēlē – kā lai sevi piespiež maksimāli koncentrēties? Sāku uz sevi iekšēji bļaut – Artur, ej un sēdi pie galdiņa, strādā!! Saņemies – šis ir izšķirošais brīdis!! Es zinu, ka tev negribas spēlēt, bet ej un strādā! Neslinko un nevazājies apkārt! Gurdi pievelkos pie galdiņa, apsēžos un atsāku skaitīt – jā, pozīcija nav nekāda konfekte, bet jācīnās līdz galam. Ienāk prātā doma – nez ko teiktu mans pretinieks, ja es aiz nelabuma pret šahu novemtos tepat pie turnīra 1.galdiņa?
Un te pēkšņi – kas par iespēju! Atradu ļoti interesantas lamatas – nedrīkst nodot savas emocijas! Noteikti man ir sasārtuši vaigi vai arī esmu aizturējis elpu, vai arī ir pārāk piekalts skatiens idejai. Pretinieks to var pamanīt. Paslēpsim acu skatienu aiz plaukstām, mēģināsim nenodot savas emocijas un visu saskaitīsim! Pretīgums un nogurums tiek atstumti otrajā plānā, parādās otrā elpa. Uzvara! Ir milzīgs prieks, ka partija ir beigusies, un saproti, ka rezultāts turnīra noslēgumā veidojas ļoti cerīgs, taču pretinieks ir ļoti vīlies. Saprotu, ka aiz prieka lēkāt pie galda un starojoši pieņemt apsveikumus acīmredzot nebūtu iejūtīgi, tāpēc pieturu eiforijas sajūtu pie sevis, pieklājīgi atvados no pretinieka un dodos uz savu viesnīcas numuru. Beidzot nobļaujos – “yes!!!” un uzlieku uz lielāko skaļumu mūziku un izbaudu uzvaras mirkli!
Kā es viņam sadevu, kas par partiju! Es taču varēju arī zaudēt, un tomēr uzvarēju! Mazliet papriecājos, taču uzkrātā pieredze neļauj pārāk ilgi priecāties – turnīrs vēl nav beidzies. Vēl paliek izšķirošā partija, un tomēr ir tik daudz vieglāk! Pēdējā partija. Tu esi turnīra līderis, tev ir baltā krāsa, tu esi favorīts, no tevis visi baidās – jāmēģina ir sevi optimistiski noskaņot. Nelabums no šaha gan velkas līdzi. Dodos uz partiju, bet jūtos pārguris – varbūt tomēr piedāvāt neizšķirtu? Bet nē – tad es riskēju pazaudēt ne tikai 1.vietu, bet arī 2.vietu, nāksies dalīt 3.vietu, tikai lai pēc turnīra sevi šaustītu – kāpēc es nespēlēju un nepārvarēju sevi? Sēžu un spēlēju. Saprotu, ka tuvojas zaudējums – acīmredzot pelnīti, nesaskaitīju vienu variantu, pārāk ilgi biju domājis pie citiem variantiem un iekļuvu laika trūkumā. Apziņa, ka turnīram būs katastrofālas beigas, vēl ir jāsagremo. Ar Dievu cerības uz skaistām beigām – cauri! Saprotu, ka ir jāpadodas, bet iekšēji ir jāsaņemas, lai paspiestu roku pretiniekam un atteiktos no saviem sapņiem. Apziņa, ka esmu pievīlis mājiniekus, savus līdzjutējus, nepamet. Ievelku dziļu elpu un izstiepju roku – kaut ko līdzīgu es novēroju arī Fabiano Karuanas uzvedībā, kad viņš labi saprata, ka sapnis ir beidzies, un ir jāatgriežas realitātē. Labas manieres, protams, prasa pasmaidīt fotogrāfiem, saņemot apbalvojumus, tomēr zaudējums tā svilina! Gribas tikt prom, uz mājām, un pēc iespējas ātrāk, aizmirsties.
Paiet 1 stunda, un viss atkal ir kārtībā. Zaudējums ir pieņemts, sagremots un norīts, un labi saprotu, ka nav notikusi nekāda traģēdija. Pats nebiju uzdevumu augstumos, lai izcīnītu uzvaru, taču viss ir arī paša rokās, lai izcīnītu nākamās uzvaras! Atbrauc mājās, atpūties vienu dienu, un jau šķiet – vispār es tagad labprāt nospēlētu vēl vienu partiju. Sākas jauns turnīrs, nospēlē 10 gājienus, un atkal vecā, pretīgā sajūta ir klāt – ko es te vispār daru!? Profesionāla šahista spožums un posts!
trešdiena, 2016. gada 24. februāris
Kapela – šahistu sapazīstināšanas tusiņš
Es nolēmu mazliet aprakstīt savus iespaidus par Kapelas turnīru (franču valodā – Cappelle La Grande 2016 Open). Uz šo turnīru gribēju aizdoties jau labi sen – šķiet, ka jau no kāda 2003.vai 2004.gada, kad uz turieni katru gadu devās zināms Latvijas šahistu desants. Toreiz gan nebiju tik spēcīgs (starptautiskais meistars ar ELO aptuveni 2450), lai pretendētu uz kaut kādiem uzņemšanas nosacījumiem. Kad atsāku savas aktīvās šahista gaitas 2010.gadā, ik pa pāris gadiem aizrakstīju organizatoriem un apjautājos pēc nosacījumiem, bet katru reizi – pēdējā brīdī un loģiski, ka katru reizi saņēmu arī atteikumu.
Šogad Kapela manos plānos neietilpa, jo tajā laikā bija paredzēts Pērnavas zonālais turnīrs. Taču ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju šoreiz skāra arī manas intereses – FIDE prezidents Kirsans Iļumžinovs ir cieši saistīts ar Krieviju, amerikāņi centās skābekli piegriezt arī viņam. Ņemot vērā, ka viņš bija turnīra galvenais, ja ne vienīgais sponsors, tad turnīrs pēkšņi pajuka. Līdz ar to pajuka arī mani plāni februārim un steidzami, vēl esot Austrālijā, man nācās meklēt plānus, ar ko šo turnīru aizvietot. Un atcerējos par Kapelu! Ātri aizrakstīju organizatoriem, dabūju labus nosacījumus. Kā nekā, tagad esmu lielmeistars ar reitingu virs 2600.
Par pašu turnīru – Kapelas turnīrs tiek aizvadīts absolūtā nekurienē. Ja lido līdz Briselei, tad ir papildus 2 stundas jāpavada autobusā uz Francijas mazpilsētu Dankerku, kas atrodas netālu no jūras. Otrā krastā – Lielbritānija. Par laimi, organizatori katru gadu organizē speciālus šaha busus no divām lidostām – no Briseles un no Parīzes, lai visus uzaicinātos lielmeistarus nogādātu uz šo nekurieni. Kopā ar Ņikitu aizlidojām uz Briselei, kur mēs sastapām citas pazīstamas sejas Normundu un Aloizu, kuri ir regulāri Kapelas viesi. Iesēdāmies autobusā un sapazīšanās var sākties.
Šahisti pēc dabas ir kautrīgi un nav īpaši runīgi, ar izņēmumiem. Ja notiek parasts turnīrs, katrs dzīvo savā viesnīcā un pēc partijas dodas uzreiz atpakaļ uz viesnīcu, var mierīgi gadīties, ka turnīra laikā ar nevienu citu šahistu tā arī neiepazīsies. Kapela šajā gadījumā ir īsts kultūršoks! Sāksim ar to, ka viss autobuss ir pilns ar lielmeistariem no visas pasaules, un ceļā ir jāpavada 2 stundas. Laiku īsinot, gribi negribi ir jāsāk ar kādu pļāpāt. Taču tas ir tikai sīkums, kas mūs sagaida turnīra laikā.
Turnīra reglaments nav no vieglajiem – 9 partijas 8 dienās, sacensību trešajā dienā dubultkārta, kas varbūt neizklausās briesmīgi. Problēma ir apstāklī, kas mēs dzīvojam aptuveni 20km no spēļu zāles. Katru rītu ap pulksten 12 mums pakaļ ierodas autobuss, visus aizved uz spēļu zāli, kur paēdam pusdienas. Tad stunda ir kaut kur jādirn, partija pulksten 14. Nospēlē aptuveni 5 stundas, tad vari iet pa tiešo uz vakariņām blakus spēļu zālei. Ja nospēlē ātrāk, tad dirni uz vietas – atpakaļ uz viesnīcu kratīties ar sabiedrisko transportu kaut kā negribas, lai pēc 1h brauktu atpakaļ. Paēd vakariņas, tad nodirni vēl vienu stundu un pulsten 20:30 ar autobusu uz viesnīcu. Viesnīcā 21:00. Protams, ka būtu daudz vieglāk, ja mēs dzīvotu blakus spēļu zālei – es tā parēķināju, ka katru dienu mēs tādā veidā ietaupītu vismaz 4 stundas, kuras varētu izmantot kaut kam citam. Bet no otras puses – varbūt, ka tā arī ir labi, laiks paskrien ātrāk.
Pusdienas un vakariņas visi turnīra dalībnieki ēd kopā pie lieliem galdiem. Vispirms atnes pirmo ēdienu, otro, tad desertu. Uz galda stāv sarkanvīns un ūdens – augļu diemžēl nav, pērn esot bijis, šogad laikam krīze. Tad nu lūk, ja sākumā visi sēž pie galdiem un nevienu no tiem nepazīst, tas ātri mainās. Turnīra laikā es iepazinos ar vismaz 15 spēcīgiem lielmeistariem, un ir arī interesanti paklausīties, kas viņiem katram ir stāstāms! Šaha leģenda Arturs Jusupovs atcerējās dažādus interesantus faktus no astoņdesmitajiem gadiem, Murtass Kažgaļējevs ir īsts jokupēteris, kurš vienmēr ir jautrā omā, Vladimirs Burmakins stāsta par nesen neizmantotu iespēju aizbraukt uz ļoti labiem turnīriem Filipīnās. Man pat pastāstīja, kāpēc spēlējot maču pret Gatu Kamski, ir vēlams paņemt miesassargu! Ja tā padomā, tad mēs laikam tā arī nemaz nesāktu runāties, ja nesēdētu pie viena galda. Līdz ar to Kapela pilda īstu šahistu sociālā tīkla funkciju!
Turnīrā nospēlēju diezgan viduvēji – lai arī jutos labi un it kā spēlēju ļoti labi, ļoti piekliboja mana realizācijas tehnika. Izlaidu uzvaras pret Kveini, Ulibinu un Esipenko, neuztaisīju elementāru neizšķirtu pret ASV jauno talantu Troffu, kurš esot Kasparova skolas audzēknis. Līdz ar to visu reitings gan tikai mīnus 1 punkts, bet varēju tik daudz vairāk...
Uzreiz pēc turnīra mums bija plānots doties 600km garā braucienā ar auto uz Vāciju, lai jau nākajamā rītā spēlētu Bundeslīgas mačā. Kurš teica, ka šahistu dzīve ir viegla!
Šogad Kapela manos plānos neietilpa, jo tajā laikā bija paredzēts Pērnavas zonālais turnīrs. Taču ASV ekonomiskās sankcijas pret Krieviju šoreiz skāra arī manas intereses – FIDE prezidents Kirsans Iļumžinovs ir cieši saistīts ar Krieviju, amerikāņi centās skābekli piegriezt arī viņam. Ņemot vērā, ka viņš bija turnīra galvenais, ja ne vienīgais sponsors, tad turnīrs pēkšņi pajuka. Līdz ar to pajuka arī mani plāni februārim un steidzami, vēl esot Austrālijā, man nācās meklēt plānus, ar ko šo turnīru aizvietot. Un atcerējos par Kapelu! Ātri aizrakstīju organizatoriem, dabūju labus nosacījumus. Kā nekā, tagad esmu lielmeistars ar reitingu virs 2600.
Par pašu turnīru – Kapelas turnīrs tiek aizvadīts absolūtā nekurienē. Ja lido līdz Briselei, tad ir papildus 2 stundas jāpavada autobusā uz Francijas mazpilsētu Dankerku, kas atrodas netālu no jūras. Otrā krastā – Lielbritānija. Par laimi, organizatori katru gadu organizē speciālus šaha busus no divām lidostām – no Briseles un no Parīzes, lai visus uzaicinātos lielmeistarus nogādātu uz šo nekurieni. Kopā ar Ņikitu aizlidojām uz Briselei, kur mēs sastapām citas pazīstamas sejas Normundu un Aloizu, kuri ir regulāri Kapelas viesi. Iesēdāmies autobusā un sapazīšanās var sākties.
Šahisti pēc dabas ir kautrīgi un nav īpaši runīgi, ar izņēmumiem. Ja notiek parasts turnīrs, katrs dzīvo savā viesnīcā un pēc partijas dodas uzreiz atpakaļ uz viesnīcu, var mierīgi gadīties, ka turnīra laikā ar nevienu citu šahistu tā arī neiepazīsies. Kapela šajā gadījumā ir īsts kultūršoks! Sāksim ar to, ka viss autobuss ir pilns ar lielmeistariem no visas pasaules, un ceļā ir jāpavada 2 stundas. Laiku īsinot, gribi negribi ir jāsāk ar kādu pļāpāt. Taču tas ir tikai sīkums, kas mūs sagaida turnīra laikā.
Pusdienas un vakariņas visi turnīra dalībnieki ēd kopā pie lieliem galdiem. Vispirms atnes pirmo ēdienu, otro, tad desertu. Uz galda stāv sarkanvīns un ūdens – augļu diemžēl nav, pērn esot bijis, šogad laikam krīze. Tad nu lūk, ja sākumā visi sēž pie galdiem un nevienu no tiem nepazīst, tas ātri mainās. Turnīra laikā es iepazinos ar vismaz 15 spēcīgiem lielmeistariem, un ir arī interesanti paklausīties, kas viņiem katram ir stāstāms! Šaha leģenda Arturs Jusupovs atcerējās dažādus interesantus faktus no astoņdesmitajiem gadiem, Murtass Kažgaļējevs ir īsts jokupēteris, kurš vienmēr ir jautrā omā, Vladimirs Burmakins stāsta par nesen neizmantotu iespēju aizbraukt uz ļoti labiem turnīriem Filipīnās. Man pat pastāstīja, kāpēc spēlējot maču pret Gatu Kamski, ir vēlams paņemt miesassargu! Ja tā padomā, tad mēs laikam tā arī nemaz nesāktu runāties, ja nesēdētu pie viena galda. Līdz ar to Kapela pilda īstu šahistu sociālā tīkla funkciju!
Turnīrā nospēlēju diezgan viduvēji – lai arī jutos labi un it kā spēlēju ļoti labi, ļoti piekliboja mana realizācijas tehnika. Izlaidu uzvaras pret Kveini, Ulibinu un Esipenko, neuztaisīju elementāru neizšķirtu pret ASV jauno talantu Troffu, kurš esot Kasparova skolas audzēknis. Līdz ar to visu reitings gan tikai mīnus 1 punkts, bet varēju tik daudz vairāk...
Uzreiz pēc turnīra mums bija plānots doties 600km garā braucienā ar auto uz Vāciju, lai jau nākajamā rītā spēlētu Bundeslīgas mačā. Kurš teica, ka šahistu dzīve ir viegla!
Abonēt:
Ziņas (Atom)