ceturtdiena, 2015. gada 7. maijs

Pārdomas par Latvijas čempionātu

Izlēmu, ka savus iespaidus no Latvijas čempionāta uzrakstīšu mazliet plašāk tepat. Tātad, vakar noslēdzās Latvijas čempionāta fināls, kurā izcīnīju savu trešo Latvijas čempiona titulu ar satriecošu rezultātu 8 no 9! Atliek vēl izcīnīt septiņus. Latvijas Šaha federācijas ģenerālsekretārs Jānis Lelis saka, ka tas varētu būt visu laiku labākais rezultāts Latvijas čempionātu vēsturē. Nezinu, vai tā tiešām ir, Latvijas neatkarības atjaunošanas laikā pilnīgi noteikti, taču kas notika Tāla laikos, tik precīzi nezinu. Lai nu kā, man tas izvērtās par mūža turnīru! Tas gan nenozīmē, ka es neplānoju citus mūža turnīrus. :)

Smieklīgi, bet fakts - pirms turnīra sākuma ar Ņikitu pļāpājām par plāniem šajā turnīrā, man bija labs garastāvoklis, ka izmetu sekojošo joku - gribu 9 no 9! Protams, man bija skaidrs, ka tas ir diezgan nereāli, taču galvenais bija sevi kaujinieciski noskaņot uz bezkompromisa cīņu un pierādīt sevi. Kad es turnīra sākumā izcīnīju savu 4.uzvaru pēc kārtas,  ar smaidu atcerējos šo sarunu, un liktenis bija lēmis, ka 5.kārtā man būs jāspēlē tieši ar Ņikitu! Starp citu, es biju ļoti kaujinieciski noskaņots, taču visi mani plāni un sagataves izkūpēja jau 3.gājienā. Smieklīgi, vai ne? Nestāstīšu šeit gari un plaši teorētiskās nianses, taču tieši tad man kļuva skaidrs, kurp virzās partija. Kad es piedāvāju neizšķirtu, un Ņikita piekrita, es tikai tad aptvēru, ka tas ir tikai 3.gājiens. :) Domās es jau biju aizkavējies pie aptuveni 10.gājiena, un formalitātes pēc tos varēju arī izdarīt. Taču nolēmu to darīt brīdī, kad pretiniekam ir jāizdara izvēle.

Par visu pēc kārtas - es nelielu aukstu dušu dabūju jau 1.kārtas 3.gājienā, kad sapratu - mana eksperimentālā gājienu secība ar melniem attiecīgajā variantā nekam neder, ja es nespēlēju citu blakus variantu! Tā kā man pretī sēdēja Sergejs Kļimakovs, kurš lieliski pārzina teoriju, aktīvi spēlējot korespondencšahu, man bija jāatrod izeja no situācijas. Kā izvairīties no galvenajiem variantiem, vienlaicīgi nesabojājot savu pozīciju, saglabājot zināmu dinamiku un perspektīvas cīnīties par uzvaru? Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Saprotams, ka es sapratu, ka tas ir izšķirīgs brīdis, nosēdēju kādas 15 minūtes, taču šķiet, ka es pieņēmu pareizo lēmumu. Labākā pozīcijā Sergejs nenoorientējās, kādu spēles plānu pieņemt, un es lēnām pārtvēru iniciatīvu.

Otrajā kārtā pret manu audzēkni Tomu Kantānu un ļoti negaidīti - man viegla uzvara. Kaut kā viņam pret mani katastrofāli neiet, taču šoreiz sliktākā pozīcijā Toms pieļāva ļoti rupju kļūdu, kas pagaidām diemžēl ir iezīme, no kuras viņam vēl nav izdevies atbrīvoties. Lai spēlētu lielmeistara līmenī, ir jāizvairās no rupjām kļūdām, nedrīkst pārskatīties, vienā gājienā nolikt elementāras kombinācijas. Taču laiks visu saliks savās vietās, Toms uzkrāj pieredzi. Starp citu, es ne mirkli nešaubījos, ka turnīra gaitā Toms vēl atspēlēsies - viņam ir bieza āda. :) Varbūt ne tik bieza, kā Ilmāram, kurš apbrīnojami mierīgi var uzņemt pat vissāpīgākos zaudējumus, taču psiholoģiskā noturība Tomam ir augstā līmenī. Tikai vajag vēl stabilitāti. Tas arī ir tas, kas manuprāt vispār atšķir lielmeistaru no starptautiskā meistara - stabilitāte, dziļāka izpratne, bet pa lielam pārējais viss jau ir tas pats. Rezultātā Toms ne tikai atspēlējās, bet arī pārliecinoši ieņēma 2.vietu!

Ar Ilmāru Starostītu trešajā kārtā es izgāju uz bezkompromisa cīņu, un bija savādi, ka tieši Ilmārs mani izaicināja uz asumiem, kur pats nepārzināja teoriju. Kā vienreiz man teica Igors Kovaļenko, nelien uz cīņu, ja neesi tai gatavs. Rezultātā sanāca vēl viena samērā viegla uzvara.

Ar Normundu Miezi jautājums bija tikai viens - kurā variantā dabūt lielāku pārsvaru. :) Precīzāk gan būtu pateikt - vislielākās perspektīvas, kur pretiniekam grūti spēlēt. Smieklīgi, bet šim jautājumam es mājās veltīju kādas 3 stundas pirms partijas - izpētīju gan 1.e4, gan 1.d4, visbeidzot apstājos pie 1.c4. Pazīstot Normunda spēles stilu un paviršo attieksmi pret teoriju, es sapratu, ka viņš acīmredzot centīsies novirzīties no teorijas pēc iespējas ātrāk, taču vienalga man bija nepieciešams sagatavot visus galvenos variantus. Paliks nākotnei. :) Protams, Normunds novirzījās, pie tam neveiksmīgi, un ļoti ātri es dabūju stratēģiski uzvarētu pozīciju. Interesanti, ka tieši šajā brīdī Normunds sāk parādīt savas cīnītāja spējas (un nevis atklātņu stadijā!), un lēnām sāka partiju "vilkt laukā". Starp citu, to viņš pret mani ir paveicis ne reizi vien! Beigās tomēr smaga uzvara - sākot no 25.gājiena kādus 50 gājienus mēs spēlējām ar +30 sekundes par gājienu.

Partija pret Jevgēņiju Svešņikovu man bija īpaši principiāla - es jau labi sen nebiju viņu apspēlējis klasiskajā šahā, turklāt joprojām mazliet kremt divi zaudējumi pēc kārtas 2012.gadā, Savādāk viņš beigs karjeru, un pie savu panākumu saraksta atstās arī rezultātu plusā pret mani! To nedrīkstēja pieļaut. :P Šķiet, ka es atradu labu variantu, kurā baltiem ir minimāls, un patīkams pārsvars, un šeit nepiedodamu kļūdu pieļāva mans pieredzējušais pretinieks. Tā vietā, lai dotos pa pazīstamām takām, viņš atteicās no sava galvenā trumpja (teorijas zināšanām) un sāka improvizēt. Godīgi sakot, es vēl neatceros tādu mūsu savstarpējo partiju, kad man jau 12,gājienā būtu stratēģiski uzvarēta pozīcija, turklāt pret pazīstamu pasaules teorētiķi! Partijas laikā es gan nebiju uzdevumu augstumos, un savu lielo pārsvaru izsēju, taču taisnības labad jāpiebilst, ka tā realizācija nepavisam nebija triviāla. Visbeidzot es sapratu, ka vienīgā iespēja man uzvarēt un uzlauzt pretinieka aizsardzība ir iedzīt viņu laika trūkumā un apspēlēt uz "svaigumu". Man no rīta bija ātrs neizšķirts ar Ņikitu, kamēr manam pretiniekam bija gara partija. Šī bija otrā partija vienas dienas laikā. Jo garāka tā, jo grūtāk spēlēt manam gados krietni vecākajam pretiniekam. Līdz ar to es turpināju izdarīt spiedienu,  radīju māņu draudus, manevri pa labi un pa kreisi, līdz mans pretinieks neizturēja, un viņa pozīcija sabruka 2 gājienu laikā.

5.5 no 6! Izcils sākums, atrāviens no 2.vietas, kur tobrīd bija nostiprinājies Toms, bija 1 punkts, no pārējiem 1.5 un vairāk! Gribot negribot prātā sāka iezagties domas - varbūt pietiek un sākt finišēt? Varētu rakstīt neizšķirtus, pietaupīt spēkus, ar vienu aci pieskatot tuvākos sekotājus. Tomēr pieredze liecināja par kaut ko citu - labāk savu likteni izlemt pašam, nevis atstāt konkurentu rokās! Tas, ka esi vadībā pēc turnīra divām trešdaļām, nenozīmē, ka būsi uzvarētājs pēc pēdējās. Nolēmu cīnīties par uzvaru katrā partijā. 7.kārtā man iedeva pretī Viesturu Meijeru - man melnie, atmiņā joprojām tālais 2000.gada 16.marts, kad savā 17 gadu jubilejā, spēlējot šaha skolas vecajā ēkā Audēju ielā, Latvijas čempionāta 3.kārtā zaudēju tieši Meijeram. Gribas atspēlēties. Partijas pirmie gājieni - jā, te ir viss skaidrs, mans pretinieks ir iznācis taisīt neizšķirtu. :) Nevaru viņu arī vainot - varbūt pašam zemapziņā iezagtos tādas domas, ja mans konkurents rādītu tik lielisku spēli. No galdiņa ātri pazuda visas figūras, un izkūpēja arī visi mani plāni uz revanšu, taču vismaz mierināju sevi, ka neizšķirts ar melniem nav slikts rezultāts. Tas ir, līdz brīdim, kad Toms izdomāja apspēlēt Ilmāru ar melniem un pietuvoties man par puspunktu! Te nu tev bija neizšķirtu stratēģija līdz beigām! Ir vajadzīga vēl viena uzvara, un kā ēst.

Kā likums, šajā brīdī izloze man piespēlēja cieto riekstu Oļegu Krivonosovu, kura aizsardzību ir ļoti grūti uzlauzt. Es sapratu, ka šis ir izšķirīgais brīdis, tāpēc visu rītu nosēdēju mājās, pētot teorētiskus variantus, kuri varētu būt viscerīgākie. Pajautāju viedokli arī Igoram Kovaļenko, viņš man ieteica, uz kādām partijām paskatīties. Pēc kādu 4 stundu darba es biju perfekti sagatavojies, bet man palika fiziski slikti. Noliku šahu malā, pagulēju pāris stundiņas, atslēdzos no šaha, un pamodos kā pilnīgi cits cilvēks! Motivēts, lieliski izgulējies, ar teicamu pašsajūtu, turklāt ģimene tur par mani īkšķus un aktīvi seko līdzi! Kā lai šādā situācijā neizcīna uzvaru? :) Ieguldītais darbs variantu izpētē pilnībā attaisnojās - partijā izspēlētais variants bija viens no pārdesmit variantiem, ko es biju apskatījis, ieguvu nelielu, bet patīkamu pārsvaru, ko novedu līdz likumsakarīgam rezultātam. 7 no 8, un jau čempions!

Šajā brīdī kā akmens novēlās no sirds, un šķiet, ka tikai tagad es pats tā pa īstam noticēju, ka viss ir beidzies, vairs nav par ko stresot. Pēdējā kārtā man pretiniekos iedeva Rolandu Bērziņu, un lai gan man iekšēji gribējās viņu apspēlēt, jo sevišķi par pēdējiem pāris piedzīvotajiem zaudējumiem ātrajos šahos, mans kaujinieciskums bija pagaisis. Bija tikai miers! Var arī saprast, jo mērķis ir sasniegts! Nolēmu īpaši daudz negatavoties, spēlēšu to pašu, ko parasti, lai domā pretinieks. Vispār esmu ar mieru arī uz neizšķirtu. Kad partijas laikā atklātņu stadijā piedāvāju mierizlīgumu, mans pretinieks to noraidīja. Nebiju īpaši pārsteigts  - Rolands pats cīnījās par kādu no pēdējām balvām, un neizšķirts viņam neko nedod. Labi, varam arī uzspēlēt, man nekāda rūgtuma nav, varbūt sanāks laba partija! Godīgi sakot, izskatījās, ka partijas laikā Rolands mocījās ar iekšēju vēlmi tomēr samierināties ar neizšķirtu un varbūt tomēr aizķert kādu balvu, vai arī tomēr cīnīties par uzvaru. Nolēmu savam pretiniekam netraucēt, un riņķojot pa turnīra zāli apdomāju visu turnīra gaitu. Lieliski izdevies turnīrs! Kaut kad partijas 3.stundā sapratu, ka ir jāpieslēdzas atpakaļ partijai par visiem 100%. Sajutu, ka mans pretinieks ir nepareizi novērtējis pozīciju, veidojas smago figūru galotne, bet man it kā pat mazliet patīkamāk. Rolands izdara gājienu un klusi piedāvā neizšķirtu. Hehe! Tavs vilciens jau ir aizgājis, mans draugs - tagad man pašam palika interesanti, kā izspēlēt šo galotni. Noraidīju neizšķirta piedāvājumu, un beigās apspēlēju savu pretinieku interesantā torņu galotnē. 8 no 9, ELO performance gandrīz 2800 līmenī! Uz goda pjedestāla arī mani audzēkņi Toms un Ņikita, viss ir vienkārši wow!

Gala atziņas - tomēr nav vērts krist eiforijā, joprojām redzu savas spēles mīnusus, pat ja tos neredz citi. Vairākas reizes turnīrā es pieļāvu ne pārāk acīmredzamas kļūdas, izlaižot pārsvaru. Pret Krivonosovu es pieļāvu (vismaz tobrīd es tā domāju) muļķīgu kļūdu galotnē, tā vietā lai to tehniski viegli uzvarētu. Sanāca, ka kļūdainais gājiens arī uzvar, tātad paveicās. :) Torņu galotnē pret Rolandu es nospēlēju pārāk vienkārši, bez izdomas - it kā jau viss smuki sanāca, bet man ir tādas aizdomas, ka beigās varēja sanākt neizšķirts. Pret Svešņikovu un Miezi izlaidu milzīgo atklātnes pārsvaru, lai pēc tam viņus apmuļķotu kaut kādos manevros. Ir pie kā piestrādāt un kas zina, varbūt tad būs arī 9 no 9. :)

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru