Gaidu brīdi, kad pamodīšos - pagaidām joprojām neesmu tā pa īstam aptvēris, ka dodos prom, un parasti šādos sirreālos brīžos es pamostos. Šis brauciens likās tik tālu esam, ka nemaz negaidīju, ka šī diena tik ātri atskries. Aizbraucot jūtos ļoti emocionāls, jo ir ļoti grūti atstāt mājās sev mīļos, kuri bija mani atnākuši pavadīt. Acīmredzams, ka tas bija abpusēji. Taču ļoti cenšos par to nedomāt un ar nepacietību gaidu ceļojumu! Turiet par mani īkšķus un centīšos savā blogā regulāri kaut ko uzrakstīt par saviem iespaidiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru