Sākumā pie robežas viss mierīgi - igauņu robežsargiem mēs pārāk neinteresējam, un tiekam nodoti tālāk Krievijas pusei. Tur mums pēkšņi paziņo, ka visiem ir jāsavāc savas mantas, arī lielie čemodāni un jādodas uz pārbaudi. Iepriekš iedod kaut kādas deklarācijas lapiņas, kas ir jāaizpilda. Palieku mazliet tramīgs, bet ļoti miglaini atceros, ka līdzīgu procedūru savulaik gājām pirms 16 gadiem, kad es pirmo (un līdz šim brīdim vienīgo) reizi braucu uz Maskavu, lai lidotu uz Batumi. Nekur citur vairs neko tādu neesmu darījis!
Visi pasažieri pārbaudi iziet diezgan ātri, līdz brīdim, kad ir mana kārta. :) Ļoti uzkrītoši tiek vairākas reizes pārbaudīts, vai mans foto sakrīt ar pasē ielikto (es sāku domāt, vai mana sagurusī seja tiešām līdzinās pases foto), tad seko kaudze jautājumu - kas tā ir par vīzu, ko es darīšu Krievijā. Ak tā, Austrālija? Kāpēc uz Austrāliju, ko es tur darīšu, cik ilgi es būšu Ķīnā, kāpēc tieši caur Krieviju jābrauc utt. It kā nav par ko satraukties, atbildu mierīgi un skaidri, bet rodas tāda neomulīga sajūta, ka Latvijai ar Krieviju nav īsti draudzīgas attiecības. Bet nu neko - viss kārtībā, visas mantas pārbaudīja un palaida tālāk.
Brauciens ar Lux Express Special ir krietni labāks, nekā ar parasto Lux Express. Krietni ērtāki krēsli, kaut gan par pilnīgu komfortu var aizmirst - slīpi guļot tomēr nav tas pats, kas pilnībā horizontāli. Uzreiz pasūtīju busā plediņu un spilvenu, kas izrādījās zelta pirkums - krietni uzlaboja komforta līmeni! Vakarā noskatījos filmu "Shooter" ar Marku Vālbergu (!!) galvenajā lomā, lai gan filmu biju redzējis jau reizes 3. Pirms tam mēģināju skatīties "Taken 2", taču aiz garlaicības sāka miegs nākt, turklāt man bija pamatotas aizdomas, ka kaut kad pa miegam šo filmu jau esmu redzējis iepriekš.
Maskavā ieradāmies stundu ātrāk, nekā plānots, un tālāk es jau lūkoju atrast ceļu uz Sheremetyevo lidostu - vispirms ar metro uz Planernaya staciju, tad parastais pilsētas autobuss uz lidostu. Tas man izmaksāja 100 rubļu. Atrast bija diezgan vienkārši, cilvēki ir sirsnīgi un ļoti izpalīdzīgi. Aizdomājos par to, ka cik tomēr ir forši, ka cilvēki akli neseko savu politiķu un mediju uzspiestajam viedoklim, un spēj savstarpēji saprasties. Man gan brīžiem uznāca sajūta, ka esmu aizceļojis pārdesmit gadu senā pagātnē, jo metro ir ļoti senlaicīgs, daudzviet vecie busiņi - kādam varbūt nostaļģijas sajūta.
Tagad sēžu lidostā un gaidu savu reisu uz Pekinu. Čemodānu ietinu lentē par 500 rubļiem, lai kādam ķīnīzerim dikti nesagribas palūrēt tajā iekšā un vēl makus meklēt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru