Esmu Sidnejā!

Ielidoju pirms aptuveni 2 stundām, tagad esmu ērti iekārtojies pie paziņām un pēc tam, kad būšu atpūties, uzrakstīšu ko vairāk - es neesmu gulējis vairāk par 1h vairāk nekā trīs naktis. Pagaidām ielieku tikai to, ko gribēju publicēt Pekinā, bet tur internets bija tik vājš, turklāt Facebook, Google un Blogger Ķīnā ir melnajā sarakstā, ka man nekas nesanāca.

Uff, nav viegli...Pēc iekāpšanas lidmašīnā uz Pekinu viss bija ļoti labi, varbūt izņemot vienīgi faktu, ka katram pasažierim nebija savs personalizētais ekrāniņš, kur filmas skatīties. Es par to iekšēji nolamājos, jo nebiju papūlējies Sheremetyevo lidostā maksimāli uzlādēt datoru – tātad nāksies kādu laiku dirnēt bezdarbībā, lidojuma laiks vairāk nekā 7 stundas. Par gulēšanu aizmirstiet – es nevaru gulēt ne autobusos, ne lidmašīnās, ja nu vienīgi uz 15 minūšu sesijām ik pa brīžiem. Pārāk trausls man tas miegs.

Kā jau pienākas, ķīnieši uzreiz pabaroja (man pat garšoja!), piedāvāja dzērienus – gribēju pamēģināt kaut kādu speciālo Aeroflot alu, saukt “Žiguļi” – tīri labs! Paņēmu vēl vienu. Bija aizdomas, ka otru nevajag ņemt, jo pa nakti var kaltēt. Pulksten 22 vakarā lidmašīnā tiek izslēgtas gaismas, kas nozīmē – tagad variet doties pie miera. Nevaru, es nevaru – turklāt sēžu iekšpusē, nevis pie loga, līdz ar to savu spilvenu man nav kur atstutēt. Ļoti neērti. Aiz gara laika sāku rēķināt vietu skaitu lidmašīnā – divas vietas pa labi, 5 pa vidu, 2 pa kreisi, kopā 9 vienā rindā. Ja ir vismaz 60 rindas (man 58.rinda un vēl vairākas aiz manis), vai tiešām te ielien vismaz 540 cilvēki? Kaut kā neticas. Lai nu kā, šī nodarbe man ātri apnīk.

Drīz manu prātu sāk nodarbināt turbulence, kas laineri turpina šūpināt turpmākās 3 stundas. Ķīnieši laikam pieraduši, jo visi mierīgi guļ. Mazliet kreņķīgi atkal paliek, ka viens speros uz pasaules otru malu. Uzlieku telefonā Ziemassvētku dziesmu izlasi un cenšos domāt labas domas.

Pekinas lidostā ielidojam 7 no rīta. Brrr, te ir auksts! Es savu jaku atstāju lielajā čemodānā, lai taupītu vietu mugursomā, un šķiet, ka nebūšu pārsteidzies, un sev klapēju uz pleca par tālredzību. Līdz brīdim, kad es izdomāju terminālī atlaisties uz kādu stundiņu, un pamostos pārsalis. Plediņš no LuxExpress it kā ir, bet tas maz palīdz. Aizeju līdz Starbucks iestiprināties ar karstu kafiju. Gribu uzrakstīt kaut ko sieviņai, vai Facebook, vai blogā, bet internets te ir ļoti vājš. Paliek vēl 7 stundas līdz reisam. Vazājos apkārt pa termināli un meklēju kontaktligzdu, lai uzlādētu savu elektroniku. Galu galā, lidojums uz Sidneju būs nevis 7, bet gan 11(!) stundas! Atradu labu nostūrīti, kur ir gana silts, ir elektrība un kur var mierīgi dzert kafiju. Man garastāvoklis sāk uzlaboties. :)