Meklējot dārgumus zelta raktuvēs

Šodienas programmā ietilpa došanās uz Sovereign Hill zelta raktuvēm Ballarat pilsētiņā, kas ir kādus 100 km attālumā no Melburnas. Man ar Leonīdu pievienojās arī lielmeistars no Krievijas Vasīlijs Papins, kurš vakar ielidoja Melburnā. Mēs abi spēlēsim tajā pašā riņķa turnīrā, kas sāksies šo sestdien. Tad nu lūk, mūsu uzdevums šodien bija kļūt stāvus bagātiem! Bet ja nopietni, attiecīgajā vietā reālu zelta gabalus vispār vairs nav iespējams atrast, un pilsētiņa tagad ir izveidojusies par tūristu apskates objektu, iekasējot no ikviena 50 dolārus par ieejas biļeti. Plus tālāk jau gribēsies nopirkt kaut kādus kārumus, smaržīgas ziepes, izbraukt ar zirgiem utt - ienesīgs bizness. Leonīds jau smējās - 19.gadsimta vidū, kad Austrālijā tieši Ballarat pilsētiņā sākās tā saucamais zelta drudzis, vislielāko naudu nopelnīja nevis paši zelta racēji, bet gan licenču pārdevēji.

Starp citu, kaut kādas kripatiņas zelta man tik tiešām izdevās atrast. Taisnību labad gan jāsaka, ka raktuvju jeb atrakciju parka īpašnieki katru gadu tērē aptuveni 200,000 dolāru, lai pāris kilogramu zelta drupačās izkaisītu upītē ikvienam interesentam, ko pameklēt. Lielākais zelta gabals, kas te tika atrasts tālajā 1858.gadā, svēra aptuveni 70 kg. Apmeklējām izrādi, kurā mūsu acu priekšā izkausēja 3 kg zelta, tam piešķīra formu un tad atdzesēja. Tā vērtība esot aptuveni 140,000 austrāliešu dolāru.

Visapkārt valda 19.gadsimta vidus atmosfēra - pa ielām maršē britu zaldāti jeb redcoats, lēdijas senlaicīgās kleitās, kungi ar spicām ūsām un riktīgām pīpēm utt. Apskatījām raktuves, kas laikam bija foršākais no visām atrakcijām, iegriezāmies saldumu un sveču darbnīcās, bet kopumā vairāk par stundām 3-4 te nav ko darīt. Noslēgumā iegājām arī Zelta muzejā, bet visur ir apskatāmas zelta stieņu replikas, nevis oriģināli.